Šajā emuāra ierakstā mēs izpētām cilvēka identitātes un pilsētvides pieredzes sarežģītās nozīmes, izmantojot mūsdienu pilsētu dzīvi, kur saduras ražošana, patēriņš un jūtas.
Mūsdienu pilsētu dzīvesveids ir piesaistījis daudzu zinātnieku uzmanību. Ilgu laiku dominējošā perspektīva bija ražošanas skola, kas koncentrējās uz dzīvesveida darba aspektu. Ražošanas skola koncentrējās uz to, kā industriālā revolūcija veidoja mūsdienu pilsētām raksturīgos darba modeļus. Viņi pirmie pamanīja, ka mūsdienu ražošanas sistēma, kas aprīkota ar jaunām tehnoloģijām, piesaista pilsētām lielu skaitu strādnieku no visas valsts. Viņi arī pētīja, kā cilvēki ar dažādiem paražām kļuva par strādniekiem, kuri vienmērīgi pārvietojās saskaņā ar liela mēroga mašīnu ritmu. Piemēram, Mišels Fuko pētīja, kādas disciplinārās stratēģijas tika izmantotas, lai strādniekus pārvērstu par paklausīgiem ķermeņiem, kas veica askētisku darbu saskaņā ar grupas disciplīnu, lai viņus varētu ekspluatēt. Turklāt ražošanas skola apsūdzēja strādniekus par to, ka viņi zaudē savu iekšējo maņu un emocionālo pieredžu pasauli un kļūst tikai par objektiem, kamēr viņus ekspluatē mehanizēts darbs. No šī viedokļa mūsdienu pilsētas šķiet kā milzīgas ražošanas mašīnas, kurās nevar pastāvēt nekāds prieks vai fantāzija.
Reaģējot uz to, patēriņa skola sāka kritizēt ražošanas skolu, apgalvojot, ka mūsdienu pilsētnieki nav reducēti līdz objektiem, kas zaudējuši savu iekšējo pasauli. Piemēram, Kolins Kempbels apgalvoja, ka pat puritāņiem, kuriem piemita askētisks gars, patēriņa modeļos piemīt pašapmāns hedonisms. Neizbēgami pastāv laika nobīde starp vēlmi apmierināt trūkumu un šīs vēlmes faktisko apmierināšanu. Tomēr mūsdienu pilsētās šī atšķirība nerada frustrāciju, bet gan rada subjektīvu fantāziju par nākotnes stāvokli, kurā vēlmes tiek piepildītas. Atšķirībā no ražošanas skolas, Kempbels uzskatīja, ka jaunu tehnoloģiju attīstība radīs cerības, ka šādas fantāzijas kļūs par realitāti, nevis tikai sapņiem. Viņš pozitīvi novērtēja šīs cerības, sakot, ka tās stimulē baudu un veicina mūsdienu patēriņa garu.
Nesen ir veikti pētījumi, lai saskaņotu ražošanas skolas, kas koncentrējās uz darba modeļiem, un patēriņa skolas, kas koncentrējās uz patēriņa modeļiem, pozīcijas. Valters Bendžamins, kurš jau sen interesējās par mūsdienu pilsētu sarežģītajām īpašībām, ir no jauna atklāts kā viens no šī pētījuma pionieriem. Viņš atzina, ka jaunu tehnoloģiju ieviešana pastiprina darbaspēka atsvešināšanos. Tomēr viņš uzskatīja, ka patēriņa nozīmi nevar reducēt līdz pirkšanas paradumiem, kas kapitālistiem nes peļņu. Tas ir tāpēc, ka patēriņš rada sarežģītāku pieredzi. Bendžamins šo faktu skaidro, izpētot mūsdienu pilsētas. Mūsdienu pilsētās dažādas lietas, piemēram, vecais un jaunais, dabiskais un mākslīgais, tiek pretstatītas un sajauktas kopā, strauji plūstot. Mūsdienu pilsētās parādījās arī dažādas atrakcijas, kas rada ilūzijas. Dzelzceļa satiksme ļāva cilvēkiem piedzīvot ainavas, kas iepriekš bija uztvertas kā statiski attēli, kā nepārtrauktu panorāmu. Turklāt arkādes, kas bija no stikla un dzelzs veidotas iepirkšanās ielas, aizmigloja robežas starp iekšpusi un ārpusi, realitāti un sapņiem. Bendžamins uzskatīja, ka šai pieredzei ir bijusi dziļa ietekme uz mūsdienu pilsētniekiem. Viņš arī teica, ka šī šokējošā pieredze pamodināja jaunas jūtas un sajūtas.
Turklāt sociālo attiecību izmaiņām bija svarīga loma arī mūsdienu pilsētas dzīves izpratnē. Mūsdienu pilsētas ietekmēja ne tikai fiziskas pārmaiņas, bet arī izmaiņas cilvēku attiecībās un sociālajās struktūrās. Pēc rūpnieciskās revolūcijas cilvēki pameta lauku apvidus un pārcēlās uz pilsētām, kas noveda pie izmaiņām ģimenes struktūrās un kopienas dzīvē. Līdz ar tradicionālo ģimenes struktūru sabrukumu un jaunu sociālo attiecību veidošanos mainījās arī individuālās identitātes un sociālās lomas. Šīs pārmaiņas padarīja mūsdienu pilsētas dzīvi sarežģītāku un daudzslāņaināku.
Bendžamins apgalvoja, ka mūsdienu pilsētu sarežģītās īpašības atklājas jaunajā mākslas formā – kino. Bendžamina ieskatā kino, kas parādījās 19. gadsimta beigās kā jaunums, bija medijs, kas atbilda mūsdienu pilsētu funkcionēšanai un ritmam. Tā kā fragmentētas filmu joslas plūst ar nemainīgu ātrumu, lai radītu kustību, filma atgādina mašīnu ritmu uz rūpnīcas konveijera lentes. Turklāt aktieriem, kuriem jāuzstājas kameras, nevis auditorijas priekšā, un darbiniekiem, kas piedalās tikai savās kompetences jomās, ir grūti aptvert darba kopējo ainu. Mūsdienu pilsētnieku atsvešinātība no darba darba dalīšanas dēļ ir redzama arī filmu veidošanas procesā. Tomēr vienlaikus filma ir arī medijs, kas mūsdienu pilsētniekiem izraisa jaunas emocijas un sajūtas, piedzīvojot sava veida šoka pieredzi. Filmas, kas ir neparedzamu attēlu virkne, pieredzēšana ir līdzīga mūsdienu pilsētas ikdienas pieredzei, kur dažādi objekti tiek sajaukti kopā sarežģītā un neregulārā veidā. Filmas formālie principi, piemēram, saikne starp dažādiem laikiem un telpām, mainīgā perspektīva ar katru kameras kustību un lēno un ātro ainu mijiedarbība, rada garīgu šoku. Filmas sniedz pieredzi, kas pārsniedz vidusmēra cilvēka parasto maņu uztveres diapazonu. Bendžamins šo šokējošo pieredzi salīdzināja ar halucinācijām un sapņiem, nosaucot to par "vizuālo zemapziņu". Piedzīvojot filmu sniegto vizuālo zemapziņu, skatītāji atklāj jaunas nozīmes ikdienas telpās. Kinoteātros sapulcējušā auditorija kopīgi dalās šajā pieredzē, baudot savas personīgās sapņu pasaules.
Bendžamina skatījums uz mūsdienu pilsētām un kino pieredzi sniedz teorētisku pamatu gan ražošanas, gan patēriņa domāšanas skolām. Bendžamins parāda, ka mūsdienu pilsētnieki ir objektificēti strādnieki, bet arī sapņotāji ar savu iekšējo pasauli. Bendžamina aprakstītā mūsdienu pilsēta ir sarežģīta telpa, kurā ekspluatācijas objektu pasaule krustojas ar subjektīvo sapņu pasauli. Bendžamina skatījums palīdz labot vienpusīgus uzskatus par mūsdienu pilsētām.
No šī viedokļa raugoties, mūsdienu pilsētas nav tikai ražošanas un patēriņa telpas, bet arī posmi, kuros veidojas jaunas cilvēka pieredzes un identitātes formas. Tam joprojām ir būtiska nozīme mūsdienu pilsētas dzīvē. Darbs un patēriņš joprojām ir galvenās aktivitātes mūsdienu pilsētās, taču vienlaikus pilsētas ir telpas, kurās krustojas dažādas kultūras un sociālās pieredzes. Tāpēc mūsdienu pilsētu dzīvesveida izpratne sniedz svarīgu ieskatu mūsdienu pilsētu sarežģītībā. Šādi pētījumi liek pamatu dziļākai un daudzpusīgākai pilsētas dzīves izpratnei.
Papildu saturs ir palielinājis raksta garumu un bagātinājis izpratni par mūsdienu pilsētu dzīvesveidu.
