Šajā emuāra ierakstā mēs pārdomāsim cilvēku iekšējo nemieru, kas plosās starp vēlmēm un saprātu, no Aristoteļa un Sokrata perspektīvas.

Cilvēka vēlmju dilemma, kā redzams Sokrata debatēs

Sengrieķu filozofs Aristotelis identificēja trīs morāles stāvokļus, no kuriem cilvēkiem vajadzētu izvairīties: “netikumi”, “brutālisms” un “akrasija”. No tiem “akrasija” parasti tiek tulkota kā “paškontroles trūkums” vai “nespēks sekot saprātam”, un tas ir jēdziens, kas simboliski attēlo konfliktu starp saprātu un vēlmēm cilvēka prātā.

Kāpēc Sokrāts noraidīja "paškontroles trūkumu"?

Akrasijas jēdziens senajā filozofijā ir bijis diskusiju temats. Sokrats ieņem diezgan radikālu nostāju. Pēc viņa domām, ja cilvēks patiesi zina, ka kaut kas ir “slikts”, viņš to nekad nedarīs. Visas nepareizās darbības izriet no nezināšanas, un patiesas zināšanas noved pie pareizām darbībām. No šī viedokļa raugoties, pats “paškontroles trūkuma” jēdziens nav pamatots. Tas ir tāpēc, ka, ja cilvēks patiešām ir izdarījis kaut ko nepareizu, tas ir tāpēc, ka viņš nezināja, ka tas ir nepareizi, kas ir nezināšana, nevis “paškontroles trūkums”.

Aristoteļa pretarguments: realitāte ir citāda

Tomēr Aristotelis norāda, ka Sokrata teorija ir tālu no reālās cilvēka dzīves. Viņš apgalvo, ka “cilvēki bieži vien izdara pārkāpumus, pat ja zina, ka tas ir nepareizi”. Citiem vārdiem sakot, pat ja mēs pilnībā apzināmies, ka noteikta rīcība ir nepareiza, ir daudz gadījumu, kad mēs nespējam īstenot racionālu spriedumu, jo mūs ietekmē spēcīgas vēlmes vai emocijas.
Piemēram, iedomājieties cilvēku, kurš zina, ka veselības labad viņam vajadzētu ēst mazāk, bet pakļaujas kārdinājumam nobaudīt gardu ēdienu. Viņš jau ir pieņēmis teorētisku lēmumu, ka viņam "nevajadzētu ēst", bet viņa īslaicīgā vēlme pārspēj šo lēmumu, un viņš galu galā izvēlas ēst. Aristotelis šo stāvokli uzskatīja par klasisku akrasijas jeb paškontroles trūkuma piemēru.

Akrasijas divas sejas: vēlme un dusmas

Aristotelis tālāk iedala akrasiju. Viņš iedala situācijas, kurās tiek zaudēta paškontrole, divās plašās kategorijās. Pirmā ir tad, kad cilvēks nespēj kontrolēt savas baudas vai vēlmes, un otrā ir tad, kad cilvēks nespēj kontrolēt savas dusmas.
Piemēram, cilvēks, kurš nolemj ievērot diētu, bet nespēj pretoties ēdiena kārdinājumam, ir gadījums, kad vēlme uz laiku pārvar racionālo spriedumu, ka viņam tajā brīdī nevajadzētu ēst. No otras puses, kad mūs apvaino, mūsu saprāts brīdina mūs savaldīties, bet emocijas mudina mūs atriebties. Ja mēs nespējam kontrolēt savas dusmas un reaģējam vardarbīgi, tas arī ir akrasijas piemērs.
Aristotelis salīdzina abus gadījumus un saka, ka nespēja kontrolēt savas vēlmes ir apkaunojošāka nekā nespēja kontrolēt savas dusmas. Tas ir tāpēc, ka vēlmes lielākā mērā ignorē saprātu. Dusmas dažreiz var attaisnot ar saprātu, bet vēlmes ir pilnībā vadītas no baudas impulsa.

Kā atšķiras “nesatturība” un “paškontroles trūkums”?

Aristotelis uzskata, ka ir jānošķir akrasija no “nesātības” (akolasia). Abi jēdzieni ir saistīti ar fiziskām vēlmēm un baudām, taču starp tiem pastāv būtiska atšķirība.
Nesavaldīgs cilvēks dzenas pēc baudas pēc racionāla sprieduma. Citiem vārdiem sakot, viņš neapzinās, ka viņam jāierobežo savas vēlmes, un rīkojas, par mērķi izvirzot pašu baudu. Tāpēc viņam nav nožēlas vai sirdsapziņas pārmetumu. Drīzāk tie ir cilvēki, kuri ir “racionāli” strukturējuši savu dzīvi ap baudu. Šādos gadījumos pārmaiņas un labojumi ir sarežģīti, jo viņi neapzinās, ka dara kaut ko nepareizi.
No otras puses, cilvēki, kuriem trūkst paškontroles, pieņem pareizos lēmumus, bet pakļaujas savām mirkļa vēlmēm un emocijām. Viņi zina, ka vēlāk to nožēlos, un viņi zina, kas ir pareizi, bet nespēj rīkoties saskaņā ar to. Aristotelis viņus vērtē kā cilvēkus, kuriem ir potenciāls mainīties, un tāpēc viņi ir daudz labāki par cilvēkiem, kuri ir nekontrolējami.

Vai paškontroles trūkumu var labot?

Aristotelis uzskata, ka cilvēki, kuriem trūkst paškontroles, vēl nav pilnībā "samaitāti". Viņi zina pareizo ceļu un dažreiz viņiem ir griba to ievērot. Lai gan viņi var īslaicīgi padoties savām vēlmēm un emocijām, viņi nav pilnībā zaudējuši spriestspēju. Šādus cilvēkus var pārliecināt, un viņi var pakāpeniski uzlaboties ar apmācību.
No otras puses, cilvēkus, kuri ir nekontrolējami, ir grūti labot. Tas ir tāpēc, ka viņi neapzinās, ka dara kaut ko nepareizi, un savu dzīvi balsta tikai uz baudu. Tādējādi akrasija un akolāzija nav tikai morālā stāvokļa atšķirības, bet gan svarīgi kritēriji, kas atšķir cilvēku iekšējo struktūru un morālās atveseļošanās iespējas.

Secinājums: Kāpēc cilvēki dažreiz nespēj sekot saprātam?

Mūžsenais filozofiskais jautājums "Vai zināšanas noved pie rīcības?" joprojām ir aktuāls. Aristotelis pārliecinoši parāda, ka cilvēka uzvedība nav tikai zināšanu jautājums, bet gan sarežģīta emociju, vēlmju un situācijas apstākļu kombinācija.
Mēs visi dažreiz piedzīvojam situācijas, kurās mēs "zinām, bet nevaram". Tas pierāda, ka cilvēki nav tikai racionālas mašīnas, bet gan būtnes, kuras ietekmē emocijas, vēlmes un apstākļi. Tomēr pat šādu svārstību vidū centieni sekot saprātam ir tas, ko Aristotelis sauca par tikumīgu dzīvi.