Šajā rakstā tiek pētīta administratīvo tiesību aktu nozīme, nepieciešamība ātri reaģēt uz progresīvām tehnoloģijām un kā nodrošināt demokrātisko leģitimitāti.
Administratīvie noteikumi, kuros tādas pārvaldes struktūras kā valsts un pašvaldības ierobežo cilvēku tiesības vai uzliek pienākumus, lai īstenotu administratīvos mērķus, jābalsta uz Nacionālās asamblejas pieņemtajiem likumiem. Šādu likumu pieņemšanai ir demokrātiska leģitimitāte, un tas ir viens no tiesiskuma pamatprincipiem, ka Nacionālā sapulce kā tautas pārstāvniecības institūcija nosaka noteikumus, kas tieši skar tautas tiesības un pienākumus. Taču pēdējos gados arvien biežāk administratīvos noteikumus pieņem nevis Nacionālā asambleja, bet gan administratīvie tiesību akti, kas ir likumi, ko pieņem tādas pārvaldes institūcijas kā prezidenta vadītā izpildvara vai pašvaldības. Tas ir saistīts ar pieaugošo administratīvo noteikumu skaitu, kas ir saistīti ar progresīvām tehnoloģijām, prasa tūlītēju reakciju uz mainīgiem apstākļiem vai pieprasa atšķirīgus noteikumus, lai atspoguļotu individuālos apstākļus, piemēram, tos, kas saistīti ar droniem. Administratīvās aģentūras ir labāk piemērotas šo jautājumu risināšanai nekā parlaments. Parlamenta likumdošanas process ir laikietilpīgs un birokrātisks, padarot administratīvo likumdošanu labvēlīgāku jomās, kurās nepieciešama ātra reakcija.
Administratīvo tiesību aktu veidi ietver deleģētos rīkojumus, administratīvos noteikumus un rīkojumus. Saskaņā ar Satversmi Nacionālā asambleja, pieņemot likumus par administratīvo regulējumu, var deleģēt likumdošanu konkrētos jautājumos izpildvarai. Šādā veidā pieņemtos administratīvos tiesību aktus sauc par deleģēto rīkojumu. Deleģētie rīkojumi tiek iedalīti prezidenta, premjerministra un vicepremjerministra dekrētās atkarībā no tā, kurš tos izdevis. Tā kā tie visi attiecas uz cilvēkiem, viņiem ir jāveic tādas procedūras kā likumdošanas paziņojums un izsludināšana. Deleģētie rīkojumi var būt attaisnojami, jo likumdevējs, Nacionālā asambleja, daļu no savām pilnvarām ir uzticējusi izpildvarai. Līdz ar to vispārēja deleģēšana, kas pamatlikumā nenosaka ar deleģēšanas rīkojumu paredzamā konkrētā administratīvā regulējuma apjomu, pārkāpj konstitucionālo varas dalīšanas principu. Deleģētā administratīvā regulējuma izklāstam jābūt paredzamam no tiesību akta satura, kas ir deleģēšanas pamatā. Tomēr, jo augstāks ir administratīvais regulējums, jo plašāks ir to lietu loks, kuras var deleģēt ar tiesību aktiem, kas ir deleģēšanas pamatā. No otras puses, deleģēšanas rīkojumu nedrīkst pieņemt ārpus likumā noteiktā deleģēšanas robežas, kā arī paplašināt vai samazināt deleģēšanas pamatā esošajos tiesību aktos lietotās valodas nozīmi. Ja deleģētais rīkojums tiek pieņemts, pārkāpjot šos ierobežojumus, tas ir spēkā neesošs.
Administratīvie noteikumi ir administratīvie tiesību akti, kas sākotnēji attiecas uz izpildvaras nosaukumiem un procedūrām, piemēram, paziņojumi un noteikumi. Tā kā tie neattiecas tieši uz plašu sabiedrību, tos var pieņemt spēkā bez likuma deleģēšanas, un tiem nav jāveic tādas pašas procedūras kā deleģētajiem rīkojumiem. Tomēr ir izņēmumi, kad administratīvā regulējuma jautājumos tiek pieņemti administratīvie noteikumi. Ja deleģētā lieta ir tik aktuāla progresīvām tehnoloģijām, ka uz to ir grūti atbildēt ar deleģēšanas rīkojumu, deleģēto jautājumu var pieņemt kā paziņojumu vai iepriekšēju regulējumu, ja tiesību aktos, uz kuriem balstās deleģēšana, ir norādīts tikai deleģēšanas priekšmets. administratīvo tiesību aktu un nenorāda administratīvās likumdošanas veidu. Atšķirībā no deleģētajiem rīkojumiem, administratīvie noteikumi šajā gadījumā tiek pieņemti bez likumdošanas paziņojuma vai izsludināšanas.
Rīkojumi ir administratīvi tiesību akti, ko pieņem vietējās padomes, kas atspoguļo vietējās īpatnības un attiecas uz vietējiem jautājumiem. Tas atšķiras no izpildvaras deleģētajiem rīkojumiem un administratīvajiem noteikumiem ar to, ka izpildinstitūcija ir vietējā padome, kas ir vietējās pašvaldības institūcija. Rīkojumu pamatā jābūt arī pilnvaru deleģēšanai no likuma, lai regulētu administratīvās lietas. Viņi var arī saņemt vispārēju deleģējumu no likuma, taču viņi nevar izmantot dažādas nozīmes vārdiem, kas lietoti likumā, kas ir deleģēšanas pamatā. Rīkojumi tiek pieņemti, izmantojot tādas procedūras kā likumdošanas paziņojums un izsludināšana.
Kā redzat, administratīvajai likumdošanai mūsdienu administratīvajās valstīs ir liela nozīme. Jo īpaši, attīstoties progresīvām tehnoloģijām un pieaugot sociālo pārmaiņu tempam, administratīvā likumdošana kļūst arvien svarīgāka jomās, kurās nepieciešama ātra un elastīga reakcija. Tomēr, lai šādiem administratīvajiem tiesību aktiem būtu demokrātiska leģitimitāte, tiem ir jābūt skaidram deleģēšanas un procesuālās leģitimitātes pamatam. Tā kā noteikumi tieši ietekmē cilvēku tiesības un pienākumus, tie būtu jāievieš caurskatāmā un atbildīgā procesā. Tas ļaus administratīvajiem tiesību aktiem iegūt sabiedrības uzticību un nodrošināt sociālo leģitimitāti.
