Šajā emuāra ierakstā tiek pētīts, kāpēc likumā noteiktā mantojuma sistēma pieprasa līdzsvaru starp mirušā brīvību rīkoties ar savu īpašumu un mantinieku iztikas līdzekļu aizsardzību, koncentrējoties uz vēsturiskām izmaiņām un mūsdienu problēmām.
Saskaņā ar privātīpašuma sistēmām indivīdi var brīvi rīkoties ar savu mantu. Tomēr, ja īpašums tiek atsavināts bez ierobežojumiem dzīves laikā, tas var apdraudēt izdzīvojušo ģimenes locekļu iztiku. Tādēļ, lai saskaņotu brīvību rīkoties ar īpašumu ar mantinieku aizsardzību, ir nepieciešams rezervēt mantiniekiem minimālo daļu. Šim nolūkam izveidotā sistēma ir likumā noteiktās daļas sistēma.
Francijā pat pēc Lielās revolūcijas joprojām stingri nostiprinājās sociālais priekšstats par plašu brīvības atzīšanu rīkoties ar īpašumu testamentā, tāpat kā agrāk. Tomēr šī plašā brīvība dažkārt noveda pie patriarha patvaļīgas varas, kļūstot par ģimenes nesaskaņu cēloni. Līdz ar to likumdevēji revolūcijas laikā ieņēma relatīvi naidīgu nostāju pret testamentāro brīvību. Viņi sadalīja mirušā mantu brīvi rīcībā esošā daļā un rezervētajā daļā, kas jāatvēl mantiniekiem, samazinot brīvi rīcībā esošo daļu līdz minimumam.
1804. gadā pieņemtais Napoleona Civilkodekss atzina rezervētās daļas tiesības tikai lineārajiem pēcnācējiem un augšupējiem radiniekiem, izņemot laulātos un brāļus un māsas. Rezervētās daļas proporcija mainījās atkarībā no mantinieka statusa un skaita. Mirušā dzīves laikā vai testamentā bezatlīdzības izdarītie rīkojumi bija ierobežoti: tie nevarēja pārsniegt pusi no mantojuma, ja bija viens bērns, vai vienu trešdaļu, ja bija divi bērni. Bērni, kas atteicās no mantojuma, tika izslēgti no likumā noteikto mantinieku grupas, kuriem bija tiesības uz rezervēto daļu. Tomēr, aprēķinot rezervēto daļu, viņi joprojām tika ieskaitīti mirušā bērnu vidū, nodrošinot, ka atteikšanās neietekmē brīvo daļu. Tiesības uz rezervēto daļu tika saprastas kā mirušā pienākuma izpilde pret savu ģimeni. Īpaši lineāro pēcnācēju rezervētās daļas sistēma darbojās kā mehānisms jauno mantinieku iztikas līdzekļu aizsardzībai.
2006. gadā tika veiktas būtiskas izmaiņas likumā noteiktās daļas sistēmā. Tā kā mirušā mantas atsavināšana viņa dzīves laikā novecošanas dēļ mēdza notikt ilgākā laika periodā, likumā noteiktās daļas iztrūkuma atmaksas metodes saglabāšana no paša mantojuma būtu nepamatoti ietekmējusi trešās personas. Turklāt mantojuma sākuma laiks bija aizkavējies, tomēr kļuva ierasts, ka mantinieki jau bija nodibinājuši savus iztikas līdzekļus. Pieaugošais gadījumu skaits, kad ģimenes struktūras tika reorganizētas šķiršanās un atkārtotu laulību dēļ, arī veicināja šo izmaiņu fonu. Šajā sociālajā kontekstā likumdevējs atļāva iepriekšēju atteikšanos no neatņemamās daļas, atcēla neatņemamo daļu lineārajiem augšupējiem radiniekiem un paplašināja mirušā brīvību rīkoties ar savu īpašumu. Aprēķinot neatņemamo daļu, bērni, kas atsakās no mantojuma, tiek izslēgti no mirušā bērnu skaita, tāpēc, kad notiek atteikšanās, brīvā daļa palielinās. Turklāt, lai aizsargātu trešās personas, neatņemamās daļas atmaksas metode tika mainīta no pašas mantas atmaksas uz iztrūkuma naudas vērtības ekvivalenta atmaksu.
Dienvidkorejas likumā noteiktās daļas sistēma tika izveidota 1977. gadā. Pašreizējais Civilkodekss likumā noteiktās daļas saņēmēju kategorijā ietver mirušā lineāros pēcnācējus, laulāto, lineāros augšupējos radiniekus un brāļus un māsas, ja vien viņi nav atteikušies no mantojuma un viņiem nav pamata mantošanas tiesību zaudēšanai. Starp tiem par likumā noteiktās daļas saņēmējiem tiek atzīti augstākās prioritātes mantinieki. Lineārajiem pēcnācējiem ir pirmā prioritāte, lineārajiem augšupējiem - otrā prioritāte, bet brāļiem un māsām - trešā prioritāte. Laulātais tiek uzskatīts par mantinieku ar tādu pašu prioritāti kā lineārajiem pēcnācējiem un lineārajiem augšupējiem radiniekiem, bet viņam ir prioritāte salīdzinājumā ar brāļiem un māsām. Mantiniekiem, kas atzīti par likumā noteiktajiem mantiniekiem, tiek garantēta likumā noteiktā mantojuma daļa kā viņu neatņemamā daļa. Starp tiešajiem pēcnācējiem likumā noteiktā mantošana tiek sadalīta vienādi. Viņu neatņemamā daļa ir puse no likumā noteiktās mantojuma daļas. Pēc konkrētās likumā noteiktās daļas summas aprēķināšanas, ja faktiski saņemtā mantotā manta ir mazāka par šo summu, mantinieks var pieprasīt mantojuma mantas atmaksu, kas atbilst iztrūkumam, no mantojuma vai dāvinājuma saņēmēja šī iztrūkuma robežās.
Nesen tika aktualizēta arī nepieciešamība pārskatīt Dienvidkorejas likumā noteikto daļu sistēmu. Tās ieviešanas laikā dominējošā prakse bija tāda, ka ģimenes galva monopolizēja mantojumu, tāpēc tika uzsvērta nepieciešamība garantēt citu mantinieku mantojuma tiesības. Praktiskajā juridiskajā piemērošanā likumā noteiktās daļas garantēšanai laulātajiem un bērniem bija būtiska nozīme. Tomēr ģimenes galvas sistēma tagad ir atcelta, un prakse, kad manto tikai vecākais dēls, ir praktiski izzudusi. Šajā kontekstā Augstākā tiesa, izmantojot precedentus, ir lēmusi, ka, tā kā rezervētās daļas sistēma ierobežo īpašuma rīcību saskaņā ar mirušā brīvu gribu saskaņā ar mantinieku mantojuma daļu garantēšanas principu, ir vēlams saglabāt šādu ierobežojumu apjomu minimālu, lai uzticīgāk respektētu mirušā nodomus. Šī perspektīva atspoguļo mainīgās ģimenes struktūras un īpašuma vērtības mūsu sabiedrībā un kalpo kā svarīgs kritērijs rezervētās daļas sistēmas nākotnes virziena izpētei.
