Lai gan sajūtas ir individuālas, līdzjūtība ļauj izprast un iejusties tajās citu ciešanās, kas ir svarīgs faktors morāles veidošanā un sociālās harmonijas sasniegšanā.
Stingri sakot, nekādā gadījumā tās sajūtas, kuras es jūtu, nevar dalīties ar citiem, jo tās rodas caur manu fizisko ķermeni. Mans ķermenis pieder tikai man, un tāpēc sajūtas, kas rodas manā ķermenī, nevar tikt pārnestas ārpus mana ķermeņa uz cita ķermeni. Šī iemesla dēļ mēs principā nevaram dalīties sajūtās ar citu personu. Sajūtas ir individuālas un pārejošas. Tāpēc, ja mēs esam pārāk jutīgi pret savām sāpju vai baudas sajūtām, mēs esam pakļauti savai individualitātei. Citiem vārdiem sakot, pārmērīga jutība pret baudām un sāpēm var padarīt cilvēku egocentrisku un savtīgu. Mēs varam likt ciest citiem, lai paši izvairītos no ciešanām.
Šai individualitātei un sajūtu ierobežojumiem ir arī svarīga ietekme uz sociālajām attiecībām. Kad indivīdi koncentrējas uz savām maņām, viņiem kļūst grūti iejusties līdzi vai sadarboties ar citiem. Tas var izraisīt konfliktus un nesaskaņas visās dzīves jomās, tostarp mājās, darbā un draudzībā. Tāpēc indivīdiem ir nepieciešams pievērst uzmanību citu cilvēku maņām un pieredzei, nevis koncentrēties tikai uz savu. Šī attieksme ir svarīgs faktors kopienas harmonijas un sadarbības veicināšanā. Turklāt maņu individualitātes pārvarēšana sociālajās attiecībās ir būtiska, lai veidotu komunikāciju un solidaritāti ar citiem, pamatojoties uz uzticēšanos un sapratni.
Kas tad ļauj mums būt jutīgiem pret universālām sāpēm un vispārēju baudu, neieslīgstot sāpju un baudas sajūtās? Pēc Deivida Hjūma domām, tā ir mūsu prātam raksturīga pamatspēja: līdzjūtība. Angļu vārds “simpātija” cēlies no grieķu vārda “sympatheia”, kas ir kombinācija no prievārda “syn”, kas nozīmē “līdzīgs”, un vārda “pathos”, kas nozīmē “jūtas” vai “sentiments”. Citiem vārdiem sakot, just līdzi nozīmē dalīties patosā, īpaši skumjas vai sāpju emocijās.
Tā kā mūsu maņu spējas ir universālas, citas personas sāpes var izraisīt līdzīgu reakciju mūsu prātos, izmantojot tādas ārējās pazīmes kā sejas izteiksmes, žesti vai skaņas. Lai gan mēs nevaram precīzi izjust otra cilvēka sāpes, mēs varam netieši iedomāties un uzminēt, kā viņš jūtas. Šī maņu empātijas spēja ir būtisks saiknes spēks cilvēku sabiedrībā. Vēsturiski līdzjūtībai ir bijusi nozīmīga loma cilvēku sabiedrību morālo pamatu veidošanā. Piemēram, daudzi cilvēki spontāni sniedz palīdzīgu roku kara vai katastrofas laikā, kas ir līdzjūtības akts. Līdzjūtība ir bijusi svarīga tēma arī literatūrā un mākslā. Izmantojot literāros un mākslas darbus, mēs varam izprast citu jūtas un attīstīt dziļāku empātijas sajūtu.
Kad mēs iztēlojamies kāda cita sāpes, mēs savā prātā veidojam par tām garīgu priekšstatu. Ja mēs esam ļoti jutīgi vai ja skats uz ciešanām ir īpaši šausminošs, ciešanu garīgā ēna var justies tik spilgta un intensīva, it kā tās būtu pašas ciešanas. Citu ciešanas, stipras vai vājas, ir līdzjūtība. Īsāk sakot, jūtīgums pret ciešanām, ko citu cilvēku ciešanas izraisa cilvēka sirdī, ir līdzjūtība. Līdzjūtība bagātina individuālo dzīvi un stiprina sociālās attiecības.
Līdzjūtībai ir svarīga loma arī izglītībā. Ar izglītības palīdzību mēs varam izkopt līdzjūtību un attīstīt spēju izprast citu jūtas. Piemēram, ar dažādu brīvprātīgo un sabiedrisko aktivitāšu palīdzību skolas var iemācīt skolēniem saprast citu sāpes un prieku un uzzināt kopdzīves vērtību. Šāda veida izglītība var palīdzēt skolēniem praktizēt rūpes un empātiju pret citiem kā pieaugušajiem.
Šī līdzjūtība, kas piemīt visiem cilvēkiem, ir patiesais morāles pamats. Morāle balstās uz rūpēm par citiem. Bet, ja esam jūtīgi tikai pret saviem priekiem un sāpēm un vienaldzīgi pret citu priekiem un bēdām, morāle jau no paša sākuma nav iespējama. Morāls cilvēks var būt tikai tāds cilvēks, kurš tikpat nelabprāt redz citus ciešam, kā pats no ciešanām un kurš meklē citu prieku tāpat kā savu prieku.
Tāpēc līdzjūtība ir svarīgs faktors, kas veicina personības morālo izaugsmi. Ar līdzjūtību mēs varam izprast citu jūtas un pieredzi un izveidot iekļaujošāku un uz sadarbību vērstu sabiedrību. Tas pozitīvi ietekmē ne tikai mūsu personīgo laimi, bet arī visas sabiedrības laimi un labklājību. Kad mēs saprotam un jūtam līdzi viens otra sāpes un prieku, mēs varam veidot labāku pasauli. Galu galā līdzjūtība ir galvenais tikums ilgtspējīgai attīstībai un mieram mūsu sabiedrībā.
