Šajā emuāra ierakstā mēs izpētīsim, kā 20. gadsimta mākslinieki pārvarēja tradicionālo materiālu ierobežojumus un radīja estētisku vērtību paši par sevi.
20. gadsimta mākslinieki atklāja materiālu vērtību un bagātību. Nav tā, ka agrākie mākslinieki nesaprata, ka radošas kompozīcijas rodas no materiāliem un ka materiāli var ierobežot izteiksmi; viņi zināja, ka viņiem ir pastāvīgi jāsazinās ar viņiem un jāsmeļ no viņiem iedvesma. Taču viņi arī uzskatīja, ka paši materiāli vēl nav apveltīti ar estētisku kārtību un ka skaistums parādījās tikai pēc aktīvas ideju un formu izpausmes uz tiem.
Taču 20. gadsimtā skatījums uz mākslu sāka krasi mainīties. Pēc industriālās revolūcijas strauji mainīgā sabiedrība un tehnoloģiju attīstība sniedza māksliniekiem jaunu iedvesmu. Kad parādījās jauni materiāli un tehnikas, mākslinieki sāka apšaubīt tradicionālās mākslas metodes. Viņi vairs neuzskatīja materiālus par vienkāršiem instrumentiem; drīzāk viņi uzskatīja, ka materiāli paši varētu būt mākslinieciskās izteiksmes centrs.
Divdesmitā gadsimta mākslinieki sacēlās pret šo pārliecību un pārvērtēja materiālus. Viņi atteicās no plastiskās mākslas tradicionālajiem ietvariem un sāka pētīt materiālu bezgalīgās iespējas, kas joprojām bija neatklāti, nebojāti un svaigi. Tādā veidā materiāli, kas tika uzskatīti tikai par darba pamatu, kļuva par mākslas un mākslinieciskās jaunrades objektu.
Piemēram, gleznās ar nosaukumu “informel” mēs redzam materiālu triumfu: traipus, plaisas, kunkuļus, gabaliņus, pārslas un pilienus. Informālie gleznotāji atstāj visu pašu materiālu ziņā – uz audekla izlijušo krāsu, saplēstu maisu, saplaisājušo metālu –, lai tiešā veidā atklātu nejaušas un spontānas emociju uzliesmošanas. Šķiet, ka viņi noraida jebkādas formalitātes, lai padarītu gleznu vai skulptūru tādu, kāda tā ir, vai kā nejaušības produktu. Mākslinieki vienkārši piešķir saviem darbiem nosaukumus, kas atgādina par izejvielām. Vairāki plenēra gleznotāji izvēlējās un akcentēja oļus, traipus, pelējumu, rūsu un citus materiālus, lai izveidotu vienotu darbu, līdz minimumam samazinot apzinātus un mākslīgus attēlojuma aktus, vienlaikus cenšoties piešķirt nozīmi materiālu netipiskumam un iespiest to stilu.
Tā var saprast arī gatavu estētiku, ko jau 20. gadsimta sākumā ierosināja tādi mākslinieki kā Dišāns. Dišāns izaicināja tradicionālo mākslas jēdzienu, pārveidojot rūpnīcās masveidā ražotus ikdienas priekšmetus mākslas darbos. Mākslinieks novietoja priekšmetus uz galda tā, it kā tie būtu mākslas darbi, paužot skaistumu, ko cilvēki vēl nebija atklājuši. Tādā veidā mākslinieki par skulptūrām izvēlējušies velosipēdu riteņus, karstuma deformētas krūzes, manekenus un pat tualetes sēdekļus. Šie ikdienas priekšmeti nav piedzīvojuši lielas pārvērtības, taču brīdī, kad mākslinieks tos atlasa un nosauc un kļūst par mākslas darbu, tie iegūst estētisku vērtību, it kā būtu radīti ar mākslinieka roku.
Dažos gadījumos izmantotie materiāli ir produkti, kas jau ir pabeiguši savu patēriņa ciklu un ir izmesti atkritumos vai rūpniecības atkritumos. Caur šiem materiāliem mākslinieks pauž savu cinisko un kritisko attieksmi pret industrializēto pasauli, kas viņu ieskauj. Vienlaikus viņa atgādina, ka arī industrializētās pasaules objektos ir noteikta kārtība, kas spēj nodot estētisku iespaidu. Šie materiāli, kas sasnieguši patēriņa cikla beigas un tiek izmesti kā nederīgi priekšmeti, ironiskā kārtā sava nederīguma dēļ kļūst par mākslas darbiem ar estētisku vērtību, piemēram, Cēzara darbs, kurā tiek nospiests un deformēts vecas automašīnas radiators, radot deformētu metāla formu.
20. gadsimtā mākslinieki caur materiāliem pētīja arī jaunas attiecības ar dabu. Materiāli, kas ņemti no dabas, piedāvāja jaunas iespējas māksliniekiem, kuri savā mākslā centās iemūžināt dabas neapstrādāto spēku. Dabiskie materiāli, piemēram, akmens, koks, zeme un smiltis, dažkārt tika veidoti ar cilvēka rokām, bet dažreiz tie tika atstāti to dabiskajā stāvoklī un atzīti par mākslas darbiem. Šajā tendencē materiāli kļuva par vairāk nekā tikai mākslas līdzekli, bet gan par līdzekli, caur kuru daba, cilvēki un māksla mijiedarbojas.
Tādā veidā 20. gadsimta mākslinieki apgāza tradicionālos priekšstatus par materiāliem un sāka pētīt to estētisko vērtību. Materiāli vairs nav formas izteiksmes instruments, bet paši par sevi kļuva par mākslu radošās izpētes centrā. Tas paplašināja modernās mākslas robežas un pavēra māksliniekiem bezgalīgas radošās iespējas.
